Pacientam nodarītais kaitējums
Droša ārstniecība
Koncepcija, ka pacientiem, saņemot medicīnisko aprūpi, var tikt nodarīts kaitējums, ir zināms jau tūkstošiem gadu, kopš Hipokrāts deklarēja frāzi "vispirms nedariet kaitējumu", jeb “primum non nocere”. Lieks, jeb novēršams kaitējums sniedzot veselības aprūpes pakalpojumu rodas medicīniskas kļūdas rezultātā, kas saskaņā ar Slimību Profilakses un Kontroles Centra (turpmāk – SPKC) sniegto skaidrojumu ir nelabvēlīgs notikums vai gandrīz noticis negadījums, ko iespējams novērst, izmantojot pašreizējās medicīniskās zināšanas.
Pacientu drošība rodas pacienta drošības risku apzināšanā un risku mazināšanas uzlabojumu ieviešanā (procedūru un vadlīniju izstrāde, personāla apmācības, medicīnisko ierakstu kārtība) korelācijā ar nepārtrauktu veselības aprūpes kvalitātes uzlabošanu.
Pacienta tiesības un pienākums līdzdarboties
Pacientu drošības izpratne veidojusies vienlaicīgi ar medicīnas kā praktiskas zinātnes attīstību. Jau pirmajos rakstītajos medicīniskos dokumentos un valstu likumos (Mezopotāmija, Indija, Ķīna) tika iekļauta pacienta loma ārstniecības procesā un nepieciešamība pacientu aizsargāt no ļaunām vai dziļi neprofesionālām darbībām. Tā, piemēram, pastāvēja “Taliona” princips, kurš paredzēja taisnīgu atlīdzinājumu par radīto kaitējumu – dots pret dotu. Medicīnai attīstoties kā praktiskai zinātnei, tā secīgi nonāca pie slēdziena, ka medicīnas mērķis ir vesels cilvēks.Pats vārds pacients cēlies no latīņu valodas vārda “patior”, kurš tulkojumā uz latviešu valodu nozīmē “ciest”, jeb “paciest sāpes”. Ja persona cieš sāpes, tas nozīmē, ka tai nepieciešama medicīniska rakstura palīdzība.
Tomēr pacientu drošība un tās viens no svarīgiem elementiem vēsturiskā griezumā – pacienta tiesību un lomas pakāpeniska atzīšana ārstniecības procesā, ir būtiski evolucionējusi. Šodien pacientu drošība ir veselības aprūpes galvenais izaicinājums, kopš vairāki pētnieki un organizācijas norādījušas uz pacientu drošības trūkumiem, kuri rezultējas pacientu veselībai vai dzīvībai nodarītā kaitējumā vai pat letālā iznākumā.
Pacientu drošības izpratne veidojusies arī vienlaicīgi ar pacienta tiesību attīstību kopējā veselības aprūpes tiesību sistēmā. Attīstoties indivīda tiesībām un izpratnei par tā brīvībām, rodas arī jauns skatījums uz pacienta lomu ārstniecības procesā. Pacientu tiesības kopējā tiesību sistēmā tika aktualizētas tikai 20. gadsimta otrajā pusē. Tomēr, lai arī pacientu tiesības kā atsevišķa tiesību nozare ir ļoti jauna, tas nenozīmē, ka pacientiem pirms speciālā normatīvā regulējuma izveides tiesības nebūtu tikušas piešķirtas, jo pacientu tiesības kā darba autors minējis iepriekš, caurstrāvo cilvēktiesības. Fakts, ka pacients apzinās savas tiesības, var paaugstināt veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti un riskus, samazināt izmaksas kā arī samazināt slimnīcā pavadīto laiku.
Ārsts vairs nevar veikt ārstniecību , nenoskaidrojot un neņemot vērā pacienta gribu, izņemot, ja ir atbilstošs tiesiskais pamats. Papildus tam, šāda divu pušu mijiedarbība būtiski paātrina pacienta atveseļošanos un padara ārstniecību drošāku, jo pacients var līdzdarboties, ja ir informēts par aprūpes plānu un veicamajām manipulācijām. Pacienta tiesības ir viens no pacientu drošības aizsardzības mehānisma elementiem. Fakts, ka pacients apzinās savas tiesības, var paaugstināt veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti un samazināt gan riskus, gan slimnīcā pavadīto laiku.
Pacientu tiesības uz atlīdzību par viņa veselībai vai dzīvībai nodarīto kaitējumu
Saskaņā ar 2011. gada 9. marta Eiropas Parlamenta un Padomes izdoto Direktīvu 2011/24/ES, kā rezultātā tika izdarīti grozījumi PTL 16. panta pirmajā, tika izveidots Ārstneicības riska fonds (turpmāk - ĀRF), kurš pēc savas būtības ir ārstniecības personu civiltiesiskā atbildība, kas vienlaicīgi neparedz juridisku atbildību. Ar ĀRF izveidošanu tika būtiski atvieglots atlīdzinājuma pieprasīšanas un saņemšanas process pacientiem par viņu veselībai vai dzīvībai nodarīto kaitējumu. ĀRF tika izveidots, apzinoties, ka ārstniecība vienmēr ir saistīta ar noteiktu risku. ĀRF darbības galvenie principi:
- ĀRF darbība nav vērsta uz ārsta sodīšanu, un pacientam ir tiesības uz atlīdzību par nodarīto kaitējumu arī tad, ja ārsts visu ir izdarījis pēc labākās sirdsapziņas un nav konstatējama vainojama ārsta rīcība.
- Atlīdzība par pacienta veselībai nodarīto kaitējumu no ĀRF tiek aprēķināta pēc konkrētas formulas, ņemot vērā ekspertīzes rezultātā inspekcijas konstatēto kaitējuma atlīdzības procentuālo apmēru.
- Latvijā pacientam ar atlīdzības pieprasījumu jāvēršas ne vēlāk kā divu gadu laikā no kaitējuma atklāšanas dienas, taču ne vēlāk kā triju gadu laikā no tā nodarīšanas dienas.
- Pacients nav tiesīgs prasīt atlīdzinājumu no ĀRF, ja ir saņēmis to civiltiesiskā vai kriminālprocesuālā kārtībā. Turpat jānorāda, ka šāds noteikums nedarbojas, ja pacients saņēmis atlīdzību no ĀRF.
- Atlīdzības maksimālais apmērs noteikts 142 290 euro.
Pieteikuma iesniegšana
Lai iesniegtu pieteikumu Veselības inspekcijā, nepieciešams pirmšķietami secināt, vai vispār ir nodarīts kaitējums un vai šis kaitējums ir bijis paredzams. Mūsu juristi novērtēs Jūsu sniegto informāciju un dos atbildi par to vai ir pamats vērsties Ārstniecības riska fondā. Tāpat nepieciešams hronoloģiskā secībā sakārtot notikuma gaitu, iesaistītās ārstniecības iestādes un ārstniecības personas.
Lai saņemtu atlīdzību lūdzam sazināties ar mums un mūsu juristi ar Jums sazināsies tajā pašā dienā.